Ko darīt, ja es vairs nevēlos šaut uz zvaigznēm?
Pagājušajā pavasarī es devos uz ievērojamu grāmatu festivālu koledžas pilsētiņā manā pilsētā. Veselu pēcpusdienu es klejoju pa notikumu transā, klausoties paneļus ar dažiem no maniem iecienītākajiem autoriem; pērkot pārāk daudz grāmatu, lai tās nēsātu, un gaidot rindā, lai tās visas parakstītu; dzerot ledus kafiju saulē, vienlaikus uzņemot radošo enerģiju.
Vēlāk tajā pēcpusdienā, pārlūkojot grāmatas balto telšu labirintā, mani pārsteidza, cik daudz mazo rakstnieku un mākslinieku bija klāt. Tik daudz vārdu, kurus es nezināju, tik daudz grāmatu nosaukumu, par kuriem es nekad nebiju dzirdējis. Tur bija telts Losandželosas komiksu žurnālam, kurā tika publicēta uz radikālu taisnīgumu vērsta dzeja; sieviete, ģērbusies veļā, apmaiņā pret grāmatas iegādi solot improvizētu stāstu. Kāds vīrietis sēdēja savas telts ēnā blakus lielai kartona izkārtnei, uz kuras bija rakstīts: “Vai jūs esat mans aģents? Es tevi meklēju."
Nedēļas pēc notikuma šie nezināmie rakstnieki un mākslinieki palika pie manis, iespējams, tāpēc, ka viņi bija — viņi ir — radītāji, vienkārši tāpat kā es, un, iespējams, ir pavadījuši gadu desmitus, ko veicinājuši lieli sapņi par to, kā to paveikt. Es nevaru nedomāt, vai arī viņi ievēro līniju
Man vienmēr ir bijis lieli sapņi— un ne tikai par grāmatu rakstīšanu. Pieaugot, mani vecāki man teica, ka es varu būt jebkas vai jebkurš, kas vēlos būt, un es nekad nešaubījos par šiem vārdiem. "Viņa varētu būt pirmā sieviete prezidente!" mana pirmās klases skolotāja Mrs. Brauns, iesaucās skolas atgriešanās vakarā, kad man bija tikai seši gadi. Mani vecāki staroja lepnumā, un es dzēru viņu enerģiju.
Kā daudzi tūkstošgadnieki sapratīs, es zināju, ka man ir kaut kas jāizdara no sevis jau no mazotnes. Manā pusaudža vecumā bija standarta piecu, 10 un 20 gadu plāns, ko deklamēt pieaugušajiem. Spiediens bija milzīgs — gan no ārpasaules, gan arī tad, kad es paskatījos uz sevi spogulī. Stāstījums, ka mana vērtība bija atkarīga no manu sapņu sasniegšanas, galu galā iekļuva manī, liekot manam kaļējam prātam domāt par dzīvi tikai kā uz mērķi orientētu misiju. Sasniegt savus sapņus un pilnībā realizēt savu potenciālu — nu, tas ir sapnis. Viss, kas man bija jādara, bija tā labā strādāt.
Šim uz sapņiem vērstajam ētikam ir priekšrocības. Pirmkārt, jūs iegūstat veselu vizionāru un pārspētu paaudzi. Liels sapnis var būt motivācijas un iedvesmas spēks; kad dažiem debesis ir bezgalīgas, citi var sākt ticēt, ka arī viņiem debesis ir bezgalīgas, lai gan, protams, tam ir ierobežojumi atkarībā no jūsu privilēģijām. Pētījumi arī liecina ka ticība sev nozīmē, ka jūs, visticamāk, sasniegsit to, ko esat iecerējuši. Savā ziņā sapņošana ir svarīga sastāvdaļa izpaužas jūsu vēlmes.
Tomēr dažreiz es domāju, vai "lielie sapņi" daudziem no mums ir kļuvuši par vienīgo uzmanību, barometru, pēc kura mēs mērām savu apmierinātību un pat savu vērtību. Par to ir viegli pārliecināt sevi mēs neesam "atnākuši" tomēr, ka mēs neieradīsimies, kamēr mūsu visdrosmīgākie sapņi piepildīsies (lai ko tas arī nozīmētu). Es baidos, ka ir vēl vieglāk noticēt, ka mūsu dzīves ir un, iespējams, vienmēr būs nepiepildītas — tās ir nepiepildītas — līdz brīdim, kad notiks šis maģiskais brīdis.
Laika gaitā sapņi mainās. Tas, ko reiz vēlējos kā dedzīga meitene un gaišacaina absolvente, tagad var nebūt tas, kas man ir vislabākais. Vai varbūt tas joprojām ir, bet ir vajadzīgi daudzi gadi, lai to sasniegtu. Dažreiz mums ir jāraud par sapņa zaudēšanu, jo īpaši par to, kas ir noteicis tik daudz mūsu dzīves, pirms mēs varam virzīties uz priekšu un atkal sapņot.
Tā kā arī es kļūstu vecāks un daudzi mani sapņi piepildās, es atklāju, ka tie nesniedz tik lielu gandarījumu, kā es būtu cerējis. Reiz es sapņoju dzīvot ārzemēs un redzēt vairāk pasaules, un tāpēc es devos uz skolu Londonā. Savos 20 gados es sapņoju par eseju publicētu literārajā žurnālā, un tad tas notika. Lai gan es esmu pateicīgs un lepns par šiem pagrieziena punktiem, tie bija un tad to vairs nebija. Viņi nenoteica manu dzīvi tā, kā es domāju, un tie nav bijuši mirkļi, kuros es atgriežos, meklējot iekšējo mieru.
Tā vietā mani ir veidojuši mazie gandarījuma mirkļi: rīta pastaigas ar suni, kafijas siltums uz manām lūpām, saule, kas filtrējas caur kokiem un smidzina gaismu vēlā pavasarī zied.
Tas ir balss teksti un grupu tērzēšana un tuvības sajūta ar tālu draugu, muļķīgie joki pie vakariņu galda, telefona zvani radiniekam, lai tikai pasveicinātu. Tā ir darba dienas gaidīšana un izbeigšana, pateicības sajūta par darbu, pat ja tas nav mans sapnis.
The ikdienišķi mirkļi arī tas ir svarīgi — tie, iespējams, sniedz visdziļāko gandarījumu. Es to jūtu, kad stāvu pie virtuves izlietnes, satveru sūkli un beržu no lētā Ikea šķīvja izžuvušo marinaru. Es saprotu: pārņem dziļa pateicība un gandarījums. Mani lielie sapņi varbūt vēl ir tālu, bet esmu pārdzīvojusi skarbos gadalaikus, ilgstošos klusumu. Vēl svarīgāk ir tas, ka es esmu šeit, un ar to pietiek.
Kad mēs vienmēr tiecamies pēc kaut kā vairāk, mēs riskējam vairs neredzēt to, kas atrodas tieši mūsu priekšā, un mūsu sapņi var aizstāt mieru un klātbūtni. Bez uzslavām, uzdevumu sarakstiem vai niecīgiem mērķiem mēs varam arī justies nedroši, kur koncentrēt savu uzmanību, un tādējādi palaist garām dzīvi, ko dzīvojam šobrīd, šajā brīdī.
Jēdziens sapņot par lielu var būt dāvana, ja vien mēs neļaujam saviem sapņiem kļūt par traucēkļiem, neļaujot mums izjust mazos priekus, kas jau iezīmē mūsu dienas. “Lielie sapņi” var būt daudz mazāki, nekā mēs jebkad esam iedomājušies, ja ļaujam tam – dzīvot apzināti, būt cilvēku un mazo gandarījumu ielenkumā – arī tas ir īstenots sapnis. Pats labākais, ka šiem sapņiem nav termiņu, un tie nekad nebeigsies vai nepazudīs pēc tam, kad būsim tos piepildījuši.
Ir pareizi meklēt to, kas mums jau ir, un novērtēt to. Un arī ir pareizi sapņot. Mums var būt gan lieli sapņi, gan apzināta dzīve. Vai tas nav visa skaistums? Mums nav jāizvēlas. Mēs varam sapņot pašreizējā brīža parametru robežās, un mūsu panākumiem nav jābūt atkarīgiem no tā, vai šie sapņi kādreiz tiks īstenoti vai nē.
Vai es joprojām gribu sasniegt zvaigznes? Jā. Bet es arī ķeros klāt šim mazajam un nepiespiestajam brīdim, tiem, kas ir tepat, tieši manā priekšā.
