Lielākā daļa opera fani "O Mio Babbino Caro" atzīs par vienu no populārākajiem soprāns ārijas. Rakstījis itāļu komponists Džakomo Pučīni, ārija parādās 1918. gada "Džanni Šiki". Šī viencēliena opera, Pučīni vienīgā komēdija, tika iedvesmota Dantes episkā poēma "Dievišķā komēdija", un tā stāsta par Džanni Šiki, cilvēku, kurš dzīvoja 13. gadsimts Florence, Itālija.
Dramatisks konteksts
Pučīni operā Šiki ir nosūtīts ellē par to, ka viņš uzdodas par mirušu muižnieku, lai nozagtu viņa bagātību. "O Mio Babbino Caro" tiek dziedāts tuvojoties izrādes sākumam, pēc tam, kad turīgā Buoso Donati radinieki pulcējas ap viņa gultu, lai sērotu par viņa aiziešanu. Patiesībā viņi ir tikai tāpēc, lai noskaidrotu, kam viņš ir atstājis savu lielo laimi.
Izplatās baumas, ka Donati tā vietā, lai atstātu uzkrāto bagātību ģimenei, atdod visu savu bagātību baznīcai. Ģimene krīt panikā un sāk izmisīgi meklēt Donati testamentu. Rinučo, kura māte ir Buoso Donati māsīca, atrod testamentu, bet atsakās dalīties tā saturā ar kādu no saviem radiniekiem.
Būdams pārliecināts, ka viņam ir atstāta liela naudas summa, Rinučo lūdz tantei ļaut viņam apprecēties ar Lauretu, viņa mūža mīlestību un Džanni Šiki meitu. Viņa tante viņam saka, ka tik ilgi, kamēr viņš būs saņēmis mantojumu, viņa ļaus viņam precēties ar Lauretu. Rinučo priecīgi nosūta ziņu, aicinot Lauretu un Džanni Šiki ierasties Donati mājā. Tad Rinučo sāk lasīt testamentu.
Viņš ir pārsteigts, uzzinot, ka nekļūs par bagātu cilvēku. Tā vietā Rinučo uzzina, ka visa Donati bagātība tiks novēlēta klosterim. Viņš ir satraukts, jo tas nozīmē, ka viņam neļaus precēties ar Lauretu, kā viņa tante solīja. Kad ierodas Laureta un Džanni Šiki, Rinučo lūdz Džanni palīdzēt viņam atgūt Donati bagātību, lai viņš varētu apprecēties ar savu mīļoto.
Rinučo ģimene izsmej šo ideju un sāk strīdēties ar Džanni Šiki. Šiki nolemj, ka viņiem nav vērts palīdzēt, taču Laureta lūdz savu tēvu pārdomāt, dziedot "O Mio Babbino Caro". Dziesmu tekstos viņa paziņo, ka, ja nevar būt kopā ar Rinučo, viņa labprātāk metīsies Arno upē un noslīcināt.
Itāļu dziesmu teksti
O mio babbino caro,
man patīk, è bello bello,
vo’andare Porta Rossa
salīdzinošais l’anello!
Si, si, ci voglio andare!
E se l’amassi indarno,
andrejs sul Ponte Vecchio
ma per buttarmi in Arno!
Man struggo un mi tormento,
Ak, Dio! Vorrei morir!
Babbo, pietà, pietà!
Babbo, pietà, pietà!
Tulkojums angļu valodā
Ak, mans dārgais tēvs,
Man viņš patīk, viņš ir ļoti skaists.
Es gribu doties uz Porta Rossa
nopirkt gredzenu!
Jā, jā, es gribu uz turieni!
Un ja mana mīlestība būtu veltīga,
Es dotos uz Ponte Vecchio
un iemetos Arno!
Man sāp un mokos,
Ak Dievs! Es gribētu mirt!
Tēt, apžēlojies, apžēlojies!
Tēt, apžēlojies, apžēlojies!
Dziesmas beigās Šiki sazvērējas, lai paslēptu Donati līķi, uzdoties par mirušo un pārrakstītu testamentu, lai bagātības tiktu nodotas Rinučo, nevis baznīcai. Šiči atceļ shēmu, neskatoties uz mirušā vīrieša radinieku protestiem. Tagad, turīgs vīrietis, Rinučo var brīvi apprecēties ar savu mīļoto Lauretu.
Abu mīļotāju kopīgā skats tik ļoti aizkustina Šiki, ka viņš vēršas pie publikas, lai uzrunātu tos tieši. Viņš var tikt notiesāts uz elli par savām darbībām, viņš dzied, bet sods ir tā vērts, lai apmierinātu abu mīļāko apvienošanu. Operas noslēgumā Šiki lūdz piedošanu, aicinot klātesošos atzīt "atbildīgos apstākļus".
Ievērojami priekšnesumi
"O Mio Babbino Caro" ir viens no populārākās soprānu ārijas operas vēsturē un tāda, kuras melodija, visticamāk, iesprūst galvā. Tiešsaistē ir pieejami simtiem, ja ne tūkstošiem "O Mio Babbino Caro" videoklipu un ierakstu, tostarp Sāras Braitmenas, Annas Ņetrebko un Ketlīna Kauja.
Viens no slavenākajiem ārijas pārveidojumiem ir dāma Džoana Hamonda, kuras ieraksts bija bestsellers. Montserrata Kaballē ierakstīja savu ļoti emocionālo versiju, tāpat kā Marija Kallasa.
